Oficiālā izbraukšana no galvaspilsētas šoreiz jau laikus – ceturtdienā, 4:00, gaismai svīstot. Sarunāts, ka brauksim pēc formulas 4+4+4+4=16. Respektīvi : braucam un mainamies. Pirmais ir Andris, stundu jau iesildijies, no pašas Nītaures atplēsies, sakās, ka gatavs uz Vāciju braukt ātri un precīzi – kā jau elites šāvējs. Sarunājam jau pašā sākumā, ja kādam pārgurumā uz ceļa sāk rēgoties rāpojošas govis vai zaļi jenoti, varoņdarbus netaisīsim, bet lūgsim otram, lai maina nost. Precīzi pēc pirmajām četrām stundām arī es tieku pie braukšanas un aidā. Andris ir aizmidzis jau piecās minūtēs. Navigācija rāda ceļu un spēkrati traucās mērķa virzienā. Bet kas tev deva, pēc 30 min esmu tādā kā koridorī, un pēkšņi necils vīrelis zaļā kostīmā rāda, lai stājam nost. Kur braukšot? Ko darīšot? Saku šim, ka uz vācu zemēm, ka sportosim. Ko sportosim? Ar loku?  Neizskatās ka noticēja. Prasa, vai tiešām cauri Baltkrievijai taisamies doties? Opā!! Man kā auksta duša.. Kur gan tas jau vienreiz ir noticis!!! F…ing!!!  Diezgan uzstājīgi tiek pamodināts arī mūsu elites sportists Andris. Sapīcis bet saprotošs. Bagāžnieks jāatver. Labi, apskatīja un norūca, lai metam rinķī un lasoties Lazdiņu virzienā. Braucam it priecīgi tālāk un saprotam, kur bijuse tā kļūda – navigatorā nevajadzēja ierakstīt galamērķi, bet kādu starpmērķi. Andris divreiz neticīgi noprasa, vai es nevedīšot šo pie baķkas Lukašenko un jau atkal krāc. Man ir ļoti labi, kilometri ripo, un pēc stundas jau esam poļu zemēs. Bet kas tev deva – esam pamanīti robežsargu binokļos un atkal jāstāj vien malā. Andra modināšana, bagāžnieka pārbaude – ierasta prakse. Gribu jau traukties tālāk, poļu pans vēl noteic lai nebraukā pa viņu zemi bez tuvās gaismas. Apskatos – tiešām – nav vienas “tuvās”. Bet nu Rīgā tak bija. Bija! Apskati izgāju un lielo apkopi ar’ pirms šitās sāgas! No Andra saprotu, ka neko daudz no autoštellēm nesaprotu, “ierubīju migliniekus” un varam turpināt. Kavēšanās vairāk nebūs! Ceļā ēdam kā jau pieredzējuši gargabalnieki:  speķis ir ļoti garšīgs un paši smaržojam pēc lokiem, ķiplokiem un sīpoliem. Paralēli notiek sazvanīšanās ar atbalstpunktiem Līvos, Plācī un ir pārliecība, ka vismaz Kēnigsbergā mēs neiebrauksim. Šķiet Augustovā bija pēdējais luksofors, pie kura nācās pakavēties, tālāk caur ciematiem ripojām it knaši un kad Waršava tuvojās, lidojām jau ar ļoti cienijamu ātrumu pa jauno poļu autobāni. Garlaicīgi. Īsinām laiku sarunās, pārsvarā par atmiņām no astoņdesmitajiem. Kad esam nobraukuši 15 stundas un aparāti rāda, ka atlikuse vien štrunta pusstundele līdz galamērķim pirms neliela vācu ciemata sastrēgums. Un nekust nemaz. Andris, protams, iet skaidroties. Izrādās, mocis priekšā avarējis un tur tiek viss sakopts. Līdz ar to ceļš būs slēgts, bet šis esot sarunājis ar vienu froileni, ka tā ar savu golfu rullēs pa priekšu un rādīs apvedceļu. Zinot, ka ceļabiedrs runā tikai divās mutvārdu valodās, kā arī nereģistrētā zīmju valodā, prasu kā šis to samenedžējis. Krieviski. Protams, zinot Andri, es tam neticu, jo pārsvarā jau ceļabiedra joki ir jālaiž caur dubulto filtru. Kad pēc pusstundas viražēšanas un serpentizēšanas, priekšā braucošais golfiņš piestāj kādā kalnu ciematā un paver lodziņu, kad jau grasos ko pateicībā vācu mēlē nobuldurēt, froielene parāda virzienu, kur tālāk mums pašiem jāripina un skaidrā novgorodas dialektā noprasa, vai tālāk paši tikšot galā. Tālāk vien formalitātes un precizi, pēc gūglē aprēķinātajām 16 stundām ieripojam savā rezervētajā “panzionātā”. Meitene aiz letes saka, ka esam vienu dienu par agru ieradušies, bet neveiklība ilgst vien mirklīti un piemērota palāta tiek atrasta. Šaura, ar divām lāvām un lielu tālrādi. Pirmajam vakaram apēdam ko no līdzi paņemtā un liekamies uz auss. Par to, kāda un kā sacīkste tika izspēlēta “kurš pirmais aizmigs tas vinnēs” citreiz.

Turpinājums sekos.